Jaunumi

26.12.2017.

Delfi.lv:Jānis Irbe: Vai OIK skandāls ir pārspīlēts?

Foto:EPA/LETA

Pēdējā laikā uzjundītais skandāls ap elektrības obligātā iepirkuma komponenti ir izraisījis asu reakciju. Skaidrs, ka nevienam negribas maksāt vairāk, ja pastāv iespēja maksāt mazāk, tomēr ne jau OIK ir lielākā elektrības rēķina sastāvdaļa. Turklāt cietēji no šīs ažiotāžas nebūt nav tie, pret kuriem tas vērsts, bet gan mazās koģenerācijas stacijas, kurām bankas atsakās izsniegt kredītus neskaidrās situācijas dēļ, tādēļ tās nemaz nevar sākt ražošanu.

Troksnis ap OIK ir sacelts liels, taču pati OIK mūsu rēķinos aizņem salīdzinoši mazu daļu. Lauvas tiesu no tā visa veido sadale un pārvade, vismaz pusi. Tad seko elektrības cena, tad ir PVN. Un tad mazākā daļa ir OIK. Protams, nevienam negribas ne par ko maksāt. Tagad ir izvēlēta OIK, kuru griež un maļ uz visām pusēm. Lielākā problēma, kuras dēļ izcēlās ažiotāža, ir lielie ražošanas uzņēmumi, kuriem attiecīgā summa absolūtos skaitļos ir salīdzinoši liela. Tomēr velns nav tik melns, kā to mālē.


Ja skatāmies no valsts puses, valstij kopumā OIK sistēma ir ļoti labs mehānisms. Tā ir kase. Patērētāji caur elektrības rēķiniem maksā OIK, kuru valsts uzņēmums "Latvenergo" tālāk maksā ražotājiem, pēc tam ražotāji caur nodokļiem visu vai pat lielāku summu atdod atpakaļ valsts kasē. OIK valstij ir kā bezprocentu kredīts no iedzīvotājiem. To vēsturiski vajadzēja nosaukt par nodokli, jo pēc būtības, no valsts viedokļa, tas ir nodoklis. Valstij OIK ir izdevīgs.


Skatoties no iedzīvotāju puses, šis nodoklis atkal atgriežas pie iedzīvotāja kaut kādā citā formā caur valsts apmaksāto pakalpojumu grozu.


Atjaunojamās enerģijas ražotāji un visa šī sistēma rada ievērojamu pievienoto vērtību. Tur ir biomasa, koksne, biogāze. Ir liels skaits izejvielu ražotāju, zemes nodrošinātāju, ir iesaistīts ievērojams darbinieku skaits, līdz ar to tas rada papildu nodokļu ieņēmumus.


Latvijas attīstībai ļoti svarīga ir pašu tautsaimniecība, ko varam veicināt, maksimāli izmantojot vietējos resursus. Jo vairāk tos izmantosim, jo bagātāka kļūs Latvija. Konsekventi un mērķtiecīgi ilgtermiņā jāstrādā pie tā, lai samazinātu resursu iepirkšanu no citām valstīm. Daudz runājam par lielākas pievienotās vērtības produktu radīšanu Latvijā, lūdzu – samazinām eksportētās biomasas apjomu, ražojam elektroenerģiju un siltumenerģiju, nemaksājam tik daudz ne visai draudzīgām ārvalstīm par gāzi, naftu, oglēm. Sākam izmantot efektīvi mūsu visu ieguldījumus augstsprieguma tīkla infrastruktūrā, beidzot ļaujot realizēt vēja enerģijas potenciālu, kas, attīstoties tehnoloģiju efektivitātei mūsu reģionā, nu jau ir kļuvis par lētāko lielas jaudas elektroenerģijas ieguves veidu.


Jāatceras, ka visā pasaulē atjaunojamie resursi tiek atbalstīti. Ķīnā, ASV un visur. Ir daži aktīvisti, kas kaut ko stāsta par bezsubsīdiju ražošanu, bet tā ir apzināta puspatiesību izplatīšana. Nevienā valstī nekas netiek būvēts vai uzstādīts bez atbalsta. Dažviet tas ir jau atmaksājies, vai arī atbalsts ir bijis investīcijām un šobrīd tiešām netiek subsidēts, bet iepriekš jau ir bijušas subsīdijas. Visā pasaulē no atjaunojamiem resursiem saražotā elektrība tiek atbalstīta, atšķiras tikai forma un atbalsta lielums un ilgums.
Vai ir alternatīvas? Kādā veidā elektroenerģijas tirgus varētu strādāt bez subsīdijas, kāds varētu būt galvenais konkurences veicināšanas paņēmiens? Atbilde ir: siltumnīcefekta gāzu emisijas (SEG) cenai jāatbilst patiesajām ietekmes uz dabu un cilvēka veselību izmaksām, šis nosacījums jāattiecina uz visiem ražotājiem un enerģētikas sektoriem (elektroenerģija, siltumenerģija, transports), ne tikai lielajiem. CO2 cena ETS sistēmā pēdējā gadā bija 4–6 EUR/t, bet zinātnieki novērtējuši, ka globālās sasilšanas radītās izmaksas, kas veidojušās dabas katastrofu un ietekmes uz cilvēka veselību rezultātā, ir būtiski lielākas – vismaz 30 EUR/t (thttp://www.reuters.com/article/us-oecd-carbon-idUSKCN11W0VK).


Bet vai visi ir gatavi maksāt šo patieso cenu? Laikam jau nav! Tad nu šobrīd pasaulē pielieto dažādas atbalsta formas zaļajai enerģijai.


Tagad, protams, ir maz dzirdīgu ausu, jo naftas un gāzes cenas pasaulē ir nokritušās, tādēļ konvencionālajiem ražotājiem ir vieglāk saražot lētu elektrību. Taču tas nebūs ilglaicīgi, jo fosilie resursi tiek izsmelti, atradnes attālinās no patērētājiem, kas sadārdzina ieguvi, utt.


Šobrīd jau elektroenerģijas tirgus ir globāls, sistēmas veidošana, pakāpeniski atsakoties no subsīdijām, iespējama, tikai koordinēti sadarbojieties starptautiskā līmenī, ko arī aicinām darīt, nosakot, ka tieši tāds ir Latvijas mērķis sarunās ar pasaules apzinīgajām valstīm.


Viss lielais skandāls ir par tarifa daļu, kuras ietekme ir minimāla. Iemesli nav meklējami ne stacijās, ne megavatos, ne naudā. Visiem patīk piepušķot skaitļus. Paņemt staciju, ielikt maksimālo izstrādi ar pilnu jaudu, tad paziņot, ka tā tik un tik gados tik un tik nopelnīs. Tā ir tāda plātīšanās, jo tā jau nav peļņa, bet ieņēmumi. Tie miljoni ir kritiski vērtējami. Ja paskatāmies Uzņēmumu reģistra datus par koģenerācijas staciju peļņas vai zaudējumu aprēķiniem, tad varam redzēt, ka nekādas būtiskas peļņas šiem uzņēmumiem nemaz nav, vai arī tie strādā pat ar zaudējumiem. Runāt par kaut kādām krāpnieciskām darbībām nav nekāda pamata.


Lielākās problēmas šajā situācijā ir tieši koģenerācijas stacijām. Toreizējais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts gan skaļi bļaustījās par OIK atļauju apturēšanu, tomēr dāsni dalīja OIK licences koģenerācijas stacijām. Neviens jau nenoliedz, ka tās tika saņemtas likumīgi, bet vai valsts politika bija pareiza tajā laikā, tā vienkārši dalot tās pēc iesniegumiem? Noteikumiem, skatoties no šī brīža, bija jābūt valstiski pārdomātākiem. Diemžēl mums joprojām nav vērā ņemama valsts attīstības stratēģiskā plāna enerģētikā.
Bet atļaujas tika izsniegtas. Kāpēc tās visas šobrīd nav realizētas? Lielākā daļa šo atļauju ir anulētas, simtos skaitāmas atļaujas. Objektīvi skatoties, tas bija normāls process, jo lielākajai daļai nebija pārdomātas iespējas lietderīgi izmantot siltumu, kas koģenerācijas projektā ir pats galvenais veiksmes faktors. Ir palikušas tādas, kur uzņēmēji saskatīja ekonomiskas iespējas tās realizēt. Galvenais iemesls nerealizēšanai ir kredītu nepieejamība, jo bankas uz šādas nozares kreditēšanu visu laiku skatījās ārkārtīgi piesardzīgi. Noteikumi un likumu grozījumi pēdējo 6–7 gadu laikā ir mainīti vairākus desmitus reižu. Arī ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, kurš dāsni dalīja atļaujas koģenerācijas stacijām, pēc tam rakstīja bankām vēstules ar aicinājumu nekādā ziņā nefinansēt atjaunojamās enerģijas ražošanas projektus.


Bankām, protams, noteicošais faktors ir stabilitāte un pārredzamība nākotnē. Ja tās redz, ka tas viss notiek tik mainīgi, attiecīgie nosacījumi var mainīties ik pēc dažiem mēnešiem, tad, protams, bankas to vērtē ļoti piesardzīgi.


Turklāt koģenerācijas staciju OIK tarifu piesaistīja gāzes cenām, bet gāzes cena vienā brīdī nokritās ļoti strauji un zemu. Līdz ar to tarifs arī attiecīgi nokritās. Bankas uzskatīja par neiespējamu izsniegt kredītu, nebija nekādu saprātīgu atmaksāšanās iespēju. Vienā brīdī tika pārskatīts arī atbalsta perioda ilgums – no 15 gadiem uz 10 gadiem, vienlaikus lielajām TEC atstājot 15 gadu atbalstu, kas bija absolūti neloģiski. Tie arī bija noteicošie faktori, kāpēc atļaujas netika izmantotas.


Šobrīd situācija ir mainījusies. Bija kārtējie grozījumi, kas cenu fiksēja. Arī Eiropas Komisijas notifikācija tika saņemta. Tagad būtu zināma stabilitāte ieviesusies un varētu pretendēt uz šiem finansējumiem. Taču atkal ir izraisījies skandāls, kas atkal visu bremzē. Un ķīlnieku lomā ir mazās koģenerācijas stacijas, kurām vajadzētu padarīt lētāku apkuri konkrētās pašvaldībās, tomēr tā nenotiek, jo projekts bankas kredīta trūkuma dēļ netiek realizēts.

Visu vēl vairāk sarežģīja tas, ka Eiropas Komisijā ļoti ilgi tika vilcināti un tikai šā gada maijā beidzot noteikti elektroenerģijas iepirkuma tarifi.


Pēc vairākus gadus ilga saskaņošanas procesa Ekonomikas ministrija saņēmusi Eiropas Komisijas saskaņojumu valsts atbalsta sniegšanai elektroenerģijas ražošanas uzņēmumiem.


Daudziem patīk skaitīt naudu svešā makā, tad nu no šī gada 1. maija Ekonomikas ministrija var droši apgalvot, ka ir novērsta elektrostaciju pārkompensācija, jo ir stājušies spēkā noteikumu grozījumi, kas paredz maksimāli pieļaujamo tā saucamo projekta peļņas normu 9%. Tā saucamo, tāpēc ka aprēķini notiek pēc pieņemtām izdomātām līmeņa atzīmēm. Noteikumi paredz, ka stacijas projektu pārskata pat retroaktīvi, un nav svarīgi, ka pirms vairākiem gadiem tādas normas nebija. Te ir svarīgi saprast, ka ir ierobežota stacijas uzbūvēšanas un ekspluatācijas projekta peļņa visā atbalsta periodā – tātad, piemēram, pēc 10 gadiem projektā ieguldītais 1 000 000 eiro nedrīkst nopelnīt vairāk kā 90 tūkstošus. Šobrīd jau visas stacijas, kas pārdod elektroenerģiju obligātajā iepirkumā, vismaz 5 gadus ir jau pārbaudītas, daudzām no tām ir piemēroti lieli tarifa samazinājumi, dažām pat līdz 100%.


Visi šie noteikumu grozījumi un saskaņošanas notika ļoti ilgi, un visu šo laiku uzņēmumi bija neziņā. Tie bija spiesti izbūvēt pieslēgumus ar zemākām jaudām un nomātām iekārtām, lai vēlāk atbilstoši pieņemtajiem normatīvajiem aktiem varētu palielināt jaudu. Uzņēmumiem bija jāveic darbības, lai nezaudētu saņemtās licences un iepriekš ieguldīto naudu. Visu šo gaidīšanas laiku uzņēmējiem bija papildu izdevumi, maksājot darbiniekiem algas.


Nozare jau sen ir sapratusi, ka daudzas problēmas, iespējams, pat nebūtu bijušas, ja valstī būtu bijis atjaunojamās enerģijas likums, bet laikam jau daudziem ir izdevīgi, ka nav ilgtermiņa politikas. Tagad, kad OIK jautājums atkal ir uz augstāko amatpersonu galda, ir svarīgi saprast un tālredzīgi izrēķināt, kāds un vai būs atbalsts nākotnē atjaunojamo resursu izmantošanai elektrības ražošanā, siltumā, degvielā, un izstrādāt nosacījumus vismaz gadiem desmit, lai visiem ir skaidri spēles noteikumi.


Pārpublicēts no: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/janis-irbe-vai-oik-skandals-ir-parspilets.d?id=49586247

Atbalsta: